GLOBĀLAIS AUGSTĀKĀS IZGLĪTĪBAS BURBULIS

Ir viedoklis, ka  modernā augstākā izglītība nav laika, izmaksu vai pūļu vērta.

Modernā universitātes izglītība esot milzīgs burbulis, kas aptver visu pasauli - augstākās izglītības iestādes aug kā sēnes, visos veidos un formās. Uz šī fona izglītība ir deģenerējusies un universitātes ir pārvērtušās par diplomu fabrikām, jo nozīme ir tikai naudai. Konkurence starp universitātēm ir bijusi postoša tieši mācību kvalitātei, kas nepārtraukti pasliktinās. Universitātes cenšas, lai studenti būtu apmierināti, neveiksme nav pieļaujama, neviens nedrīkst atpalikt un visi nokārto eksāmenus. Akadēmiskie standarti kļūst zemāki un zemāki, mācību grāmatas – plānākas un plānākas, eksāmeni – vieglāki un vieglāki.  Un šīs problēmas kā epidēmija izplatās visā pasaulē. 

Izglītības burbuļa radītais efekts ir ātrs piedāvājuma pieaugums un katastrofāls kvalitātes trūkums. Vismodernākā izglītības tendence ir zinātņu doktoru ražošana (PhD). Ikviens, kuram ir bakalaura grāds, var samaksāt un iestāties doktorantūrā, kuras "jaukums" ir tāds, ka vairumā programmu nav jāsagatavo kursa darbs, programmā faktiski ir  tikai pētījumi. Turklāt universitātes šiem "doktorantiem" var pieprasīt mācīt pēdējo kursu studentus, tā gūstot no viņiem labumu divreiz: iekasējot mācību maksu un izmantojot viņus kā lētu darba spēku. Daudzas programmas nav pat pilna laika, tādēļ "doktoranti" var parādīties tikai dažas reizes semestrī, pēc dažiem gadiem viņi ir "svaigi kalti" doktori un kļūst par mācību spēkiem. 

Tā pati aklā ticība, kas cilvēkus motivēja ieguldīt nekustamā īpašuma burbulī, tagad viņus motivē ieguldīt izglītības burbulī. Universitātes prioritātes ir uzturēt ticību izglītības kvalitātei un studentu apmierinājumu. Jo universitāšu izdzīvošana nav atkarīga no kvalitātes, tā ir atkarīga no  apmierinājuma. 

Augstākās izglītības burbulis īpaši demoralizē studentus. Mūsdienās universitātes nav selektīvas, tajās var iestāties ikviens, kurš var atļauties samaksāt, diploms ir gandrīz garantēts. Universitāšu sistēmas kvalitāte tik viduvēja, ka tās līdzinās vidusskolām, tiek pārvaldītas kā vidusskolas un darbojas kā mākslīgs vidusskolu sistēmas paplašinājums. 

Akadēmiskais gars universitātēs ir dīvains un svešs jēdziens. Trūkst pašmotivācijas, slaistīšanās ir ierasta lieta un norakstīšana ir kļuvusi par dzīvesveidu. Universitāšu pilsētiņās dzīve "griežas" ap sportošanu, ballēšanos un jautru laika pavadīšanu ar draugiem, nepārtrauktām izklaidēm un kaitīgiem ieradumiem. Tā vietā, lai studentus piespiestu neatpalikt no pasniedzējiem, sistēma spiež pasniedzējus pielāgoties studentiem. Agrāk mācību grāmatas bija "uz aptaukošanās robežas", tagad to lielākā daļa „cieš no anoreksijas”. Visbiežāk studentiem vispār vairs nav jālasa grāmatas, ir tikai PowerPoint slaidi, no kuriem veic piezīmes lekciju laikā, jo tas ir ātrāk un vieglāk nekā lasīt grāmatu.

Modernajā universitāšu sistēmā visā pasaulē ir divas savstarpēji izslēdzošas tendences. Pirmā ir dažādu apšaubāmu sociālo "zinātņu” programmu rašanās, kuras piedāvā priekšmetus (dzimuma studijas, reliģijas studijas, filozofija un tml.) bez jebkādām turpmākām šodienas darba tirgum atbilstošām reāla darba iespējām. Taču sistēmai tas ir ļoti izdevīgi - jo nevērtīgāks grāds, jo lielāka iespēja, ka cilvēks pēc dažiem gadiem atgriezīsies mācīties kaut ko  praktiskāku un noderīgāku. 

Otra tendence ir pārmērīgs uzsvars uz praktisko, izslēdzot visu teorētisko vai konceptuālo. Uzmanība ir maksimāli koncentrēta uz case studies. Rezultātā universitāte ar 4 mācību gadiem ir deģenerējusiesizglītības kvalitātē un faktiski kopē profesionālo skolu (1 mācību gads ) vai koledžu (2 mācību gadi). Tā vietā, lai attīstītu analītiskās un kritiskās domāšanas prasmes, modernā universitāte māca dažas praktiskas iemaņas, lai tikai grādu ieguvēji varētu nopelnīt iztiku.

Šis kritiskais viedoklis nav pausts, lai noliegtu universitātes izglītības vērtību. Gluži pretēji, mūsdienās vairāk nekā jelkad ir nepieciešama īsta, neviltota akadēmiska izglītība. Diemžēl, globālais izglītības burbulis ir savairojis mācību iestādes, kuras var dēvēt par jebko, tikai ne par universitātēm šī vārda akadēmiskajā izpratnē. Tas nenozīmē, ka tādas ir visas universitātes, tomēr lielākā daļa no tām ir ierindojamas šajā kategorijā. Tas nenozīmē to, ka visi profesori ir neefektīvi, tomēr lielākā daļa tiešām tādi ir. Un tas nenozīmē, ka visi studenti ir nemotivēti, kaut gan lielākā daļa tādi ir. 

https://tavex.lv/globalas-augstakas-izglitibas-burbulis/