Šobrīd pasaule mainās tādā veidā, kā tā nav mainījusies vismaz 200 gadus vai varbūt pat nekad. Vairs nav "mūžīgu" profesiju un zināšanu. Nāk jaunas profesijas, amatus strauji nomaina lomas starpfunkcionālās komandās un prasmes kļūst būtiskākas par diplomu. Strauji mainās organizāciju struktūra - tās kļūst "plakanākas", vadītāju skaits samazinās un iespējas augt vertikāli, kāpjot pa karjeras kāpnēm uz augšu un iegūstot augstāka līmeņa amatus, samazinās.

Par noteicošo kļūst veids kādā cilvēks vēlas pelnīt un par “atslēgas” nodarbi kļūst tas, kas rada drošības sajūtu un nodrošina iztikas minimumu.

Diemžēl, priekšstati par izglītību joprojām ir stigmatizēti – augstskolai sekojošā iluzorā darba vieta kā vienīgais veiksmīgas dzīves modelis ar “kāpšanu pa karjeras kāpnēm” kā vienīgo mācīšanās mērķi. Tiek uzsvērts, ka noteicošā loma darba meklējumos ir nemitīgai zināšanu papildināšanai, pašizaugsmei, radošumam, emocionālajai inteliģencei, kritiskai domāšanai, gatavībai pārmaiņām un tml.

Šķiet, darba tirgū gaida tikai pārcilvēkus, kaut gan reālajā dzīvē neviens nav ideāls un, iespējams, arī nevēlas tāds būt. Rezultātā jauni cilvēki vispirms cīnās par iespēju iegūt diplomu un pēc tam, jau ar diplomu rokās, uzsāk mokošu cīņu par iespēju atrast darbu.

Industry 4.0 izgaismo akūtu pieprasījumu pēc ātri gūstamiem ienākumiem un aktualizē jautājumu diploma “izplūdušo” nozīmi cilvēka dzīvē.

Nemitīga mācīšanās un tai sekojošā nespēja savas zināšanas izmantot ātri pārtop toksiskā burbulī. Jo ilgāk cilvēks “vispār mācās”, jo vairāk “atlieku zināšanu un prasmju” (overeducation, overskilling) uzkrājas un rezultātā investīcijas izglītībā neatmaksājas.

2020. gadā ASV piedzīvoja “lielo aiziešanu” (Great Resignation) – darbu pameta 20 miljoni cilvēku, bet pašnodarbināto skaits pieauga par 500 tūkstošiem.

Iemesli bija dažādi: mainījušās cilvēku prioritātes, izdegšanas sindroms, agrāka pensionēšanās, nevēlēšanās uzņemties papildus slodzi, labāku iespēju meklējumi, nepieciešamība rūpēties par tuviniekiem, epidemioloģiski apsvērumi un tml.

“Aizgājušo” potenciāls joprojām nav izvērtēts un adaptēts Industry 4.0 realitātei.

Lielākās grupas, kuru potenciāls Industry 4.0 nav adaptēts:

Ikviens profesionālis. Katram ir iespēja “nogriezt” gabaliņu no kopējā savu zināšanu “pīrāga”, pielāgot to atbilstošai auditorijai, kuru interesē kvalifikācijas paaugstināšana, redzesloka paplašināšana vai konkrētas problēmas risināšana.

Cilvēki ar zemu izglītības līmeni vai bez izglītības vispār. Šodien daudzi izstājas no “sacensības” iegūt pat vidusskolas diplomu, daudziem ir ierobežotas lasīt un rakstīt prasmes. Taču šiem cilvēkiem ir vērtīgs praktisko iemaņu, specifisku prasmju vai talantu portfelis papildus ienākumu gūšanai.

Seniori. Strauja cilvēka dzīves ilguma paaugstināšanās ir globāla un, iespējams vislielākā, XXI gadsimta sociālā problēma – tā bremzē ekonomiku, darba ražīgumu, rada aizvien pieaugošu slogu uz budžetu, samazina investīciju apjomu un iekšzemes kopproduktu, palielina valstu parādu un pazemina monetārās politikas efektivitāti.

Sabiedrība ir ieinteresēta uzturēt senioru ekonomisko aktivitāti - viņiem ir milzīgi prasmju “uzkrājumi” un viņu ienākumi labvēlīgi ietekmē ģimenes budžetu.

Patreiz senioriem tiek piedāvāts nekvalificēts vai zemu apmaksāts, viņu zināšanām un prasmēm neatbilstošs darbs, jo pievilcīgi darba piedāvājumi ir orientēti uz jauniem cilvēkiem. Tas ir netaisnīgi un neracionāli gan attiecībā pret konkrētu cilvēku, gan pret sabiedrību kopumā.

Skolnieki un studenti. 2025. gadā pasaulē būs 260 miljoni studentu un praktiski viņi visi izjūt nepieciešamību pēc papildus finansēm. Jaunie cilvēki sastāda lielu darba tirgus segmentu, bet nodarbinātības politikas veidošanā viņiem netiek pievērsta uzmanība.

Jauniešiem tiek piedāvāts viņu zināšanām un kvalifikācijai neatbilstošs darbs ar zemu atalgojumu: aukles, telpu uzkopšana, kurjers, taksometra pakalpojumi un tml. Studentam nevajag izniekot mācību laiku, piemēram, izvadājot ēdienu, jo studiju laikā iegūtās zināšanas ir izmantojamas nekavējoties.

Arī vidusskolnieks var atslogot ģimenes budžetu palīdzot pirmklasniekam izpildīt mājas darbus.

Cilvēki ar īpašām fiziskām un/vai mentālām vajadzībām. Tradicionālajā darba tirgū “pielāgošanās” konkrētam cilvēkam ir sarežģīta, bet vairumā gadījumu pat neiespējama. Rezultātā invalīdam jājūtas pateicīgam par jebkuru iespēju, kaut gan viņu vidū ir ārkārtīgi daudz izglītotu un prasmīgu cilvēku, kuri savas prasmes varētu izmantot daudz efektīgāk un izdevīgāk.

Bez naudas šādā situācijā ir arī citi ieguvumi: aug pašnovērtējums un neatkarības sajūta, un gala rezultāts ir ārstniecisks efekts: jo cilvēks labāk jūtas, jo mazāk vietas slimībai.

Cilvēkiem ar nestandarta vai neklasificētām prasmēm - astrologi, ekstrasensi, numerologi, tautas dziednieki, dabas pētnieki, vēdiskie filozofi, sporta entuziasti un tml.

Mājsaimnieces. Mājsaimnieču talantiem nav robežu, jo gadiem izkoptās mājturības prasmes ir iespējams pārvērst par pieprasītu preci un gūt ienākumus.

Tas, savukārt, risina sāpīgo vardarbības ģimenē problēmu, jo finansiālā atkarība ir galvenais iemesls, kāpēc upuris paliek kopā ar varmāku.

Nestandarta vai kritiskā situācijā nonākuši cilvēki. Vispārliecinošāk problēmu raksturo karš Ukrainā, kad pēkšņi bez iztikas līdzekļiem  paliek miljoniem bēgļu gaitās devušos un izpostītā valstī palikušu cilvēku. Iespēja izmantot nestandarta ienākumu gūšanas formas daudzos gadījumos ir nevis viņu labklājības, bet izdzīvošanas jautājums.

Šajā kategorijā ietilpst arī visi darbu zaudējušie, bankrotējušie, traģiskas situācijas piedzīvojušie (dabas katastrofas, ugunsnelaime un tml.), veselības problēmu skartie, no darba tirgus uz brīdi “izstumtie” vai “izgājušie” (ieslodzījums, aizliegums darboties konkrētā profesijā, akadēmiskais atvaļinājums, personīgi apsvērumi un tml.)

Tie, kuri izvēlas dzīvot bez stresa un karjerisma, bet grib veltīt sevi ģimenei, atpūtai, veselībai. Aizvien vairāk cilvēku izvēlas pazemināt savas profesionālās un materiālās ambīcijas, jo nevēlas dzīvot tā it kā dzīvē nebūtu nekā cita kā tikai iluzora pašattīstība.

Daudzās nozarēs darbs ir kļuvis bīstamāks, nogurdinošāks un liels daudzums cilvēku ir pavisam atteikušies no darba meklējumiem.

ESAO ziņo, ka tās 38 dalībvalstīs nodarbināti par aptuveni 20 miljoniem cilvēku mazāk nekā pirms pandēmijas, bet 14 miljoni ir pametuši darba tirgu un tiek klasificēti kā "nestrādājoši" un "darbu nemeklējoši".