Izglītības sistēma
ASV ievērojamā mērā tiek finansēta no federālā budžeta un katra štata
budžeta, kā arī no nozaru fondiem. Finansiālās palīdzības subjekts ir
students un tā sedz ne tikai apmācību, bet arī pārējos izdevumus,
ieskaitot dzīvošanu, pārtiku, stāvvietas, sporta nodarbības, apmācības
tehniskās iespējas, rekreācijas zonas uzturēšanu un sasniedz 15 - 20
tūkstošu dolāru līmenī par vienu studentu gadā. Izglītības
sistēma ASV cilvēkam dod iespēju mainīt profesionālo specializāciju
apmācības procesā, pārvietoties starp mācību iestādēm, mainīt apmācības
formas (mācīties klātienē un neklātienē, apvienot mācības ar darbu),
nezaudējot sagatavotības kvalitāti, un paildzināt apmācības laikus. Apmācības
ilgums gados ir aizstāts ar ilgumu kredītstundās. Pamats pārejai no
pakāpes uz pakāpi ir mācību kursu komplekts, bet nevis apmācības gadu
skaits. Studenta patstāvīgais darbs ASV līdzinās mūsu vidusskolas
skolnieka darbam ar tā uzsvaru uz mājasdarbu izpildi.
ASV
kredītu sistēmas pamatā ir laika, ko students izlietojis kursa
apgūšanai, novērtējums. Šis novērtējums balstās uz tā saucamo mācību
kursa moduļu koncepciju, kas paredz apmācības satura sadalījumu
struktūrelementos (vai moduļos) un ievērojamu darba formu un metožu
daudzveidību. Kurss skaitās ne tikai
lekciju un semināru komplekts, bet arī laboratorijas nodarbības,
patstāvīgie pētījumi un stažēšanās. Mācību slodzes struktūrā ietilpst
darbs pie mājasdarbu izpildes, individuālo un grupu projektu realizācija
un citi darbības veidi. Tādējādi galvenais uzsvars jēdzienā „kurss”
tiek likts nevis uz studenta un pasniedzēja saskarsmes laiku auditorijā,
bet uz dažādiem studenta gūtiem „akadēmiskās pieredzes” veidiem.
ASV
ar terminu „augstākā izglītība” tiek saprasta visa formālā izglītība,
kas tiek iegūta pēc vidusskolas beigšanas. Augstākās izglītības pakāpju
sistēmā tiek izcelti pirmsdiploma un pēcdiploma cikli.
PIRMSDIPLOMA GRĀDS. Galvenie grādi, kas tiek piešķirti pirmsdiploma pakāpē, ir grādi Associate un bakalaurs (Bachelor), kas ir visbiežāk piešķiramais augstākās izglītības grāds ASV.
Bakalaura
grādu piešķir pēc vispārīgi zinātniskās, profesionālās vai profesionāli
tehniskās apmācības programmas, kas paredzēta diviem gadiem, sekmīgas
pabeigšanas. Tomēr reālie termiņi var būt daudz lielāki, jo daudzi
studenti savieno mācības un darbu un ietur pārtraukumus mācībās.
Satura
ziņā apmācības programmas ir pietiekami daudzveidīgas, un tām var
piemist vispārīgi akadēmisks vai specializēts raksturs. Vistipiskākie
specializēto programmu piemēri ir māszinību, uzņēmējdarbības pamatu vai
ražošanas un tehnisko specialitāšu apmācības programmas. Vispārīgi
akadēmiskā profila programmas ietver gan vispārizglītojošos priekšmetus,
gan arī priekšmetus, kas atbilst studenta izvēlētajai koncentrācijai.
Pēc
vairākām pazīmēm Associate nevar pilnā mērā uzskatīt par atsevišķu
izglītības grādu. Pirmkārt, Associate grāda saņemšana nedod tiesības
pāriet uz augstākās izglītības pēcdiploma pakāpēm. Otrkārt, tas nav
obligāts apmācības turpināšanas nosacījums pārejai uz bakalaura pakāpi.
Daudzas universitātes pieļauj iespēju turpināt apmācību līdz prasību
izpildei, kas saistītas ar grāda Associate saņemšanu. Tas ir īpaši
raksturīgs vispārīgi zinātniskā profila programmu studentiem. Treškārt,
praktiski visi, kas mācās saskaņā ar vispārīgi zinātniskajām programmām,
ir orientēti uz apmācības turpināšanu ar mērķi iegūt bakalaura grādu. Tomēr
Associate programmas ASV augstākās izglītības sistēmā izpilda vairākas
svarīgas funkcijas. Vissvarīgākā starp tām ir pēctecības nodrošināšana
starp vidusskolu un augstāko mācību iestādi. Augstais skolu programmu
daudzveidības līmenis, ievērojamas izglītības kvalitātes atšķirības,
nacionālo vispārizglītojošo standartu neesamība un vairāki citi faktori
ved pie robiem, kas traucē sekmīgai apmācībai augstskolā. Associate
programmu (un jo īpaši to vispārizglītojošā komponenta) uzdevums ir
kompensēt sagatavotības trūkumu un izlīdzināt studentu iespējas. Ne
mazāk nozīmīga Associate pakāpes funkcija ir ātra speciālistu
sagatavošana ar profesionāli tehniskām iemaņām. Šajā ziņā tā atgādina
vidējās speciālās un profesionāli tehniskās apmācības funkcijas Eiropas
valstīs.
Var
izcelt divus kopējus principus. Pirmkārt, lielākajā daļā bakalauru
programmu ievērojamu vietu aizņem humanitārā un dabaszinātņu cikla
vispārizglītojošie priekšmeti. Šādi priekšmeti veido tā dēvēto
„paplašināto” apmācības komponentu (the breadth component). To saraksts
tiek noteikts universitātes un koledžas līmenī, un īpatsvars ir
pietiekami liels - no 40 līdz 60 procentiem no kopējās mācību slodzes
atkarībā no koncentrācijas.
Otrkārt,
tā ir pietiekami liela studenta izvēles brīvība, nosakot apgūstamo
priekšmetu loku. Students visbiežāk var izvēlēties starp vairākiem
obligātiem vispārizglītojošā cikla priekšmetiem, kā arī starp
priekšmetiem, kuri veido daļu no viņa koncentrācijas. Daudzas
augstskolas ļauj arī izvēlēties vairāk par vienu koncentrācijas jomu, no
kurām viena ir galvenā (major), bet pārējās – papildu (minors).
Visizplatītākie
bakalaura grādu veidi ir mākslas Bakalaura grādi, ko piešķir beidzējiem
ar specializāciju humanitārajās disciplīnās, sociālajās zinātnēs,
filozofijā, reliģijas zinībās, kulturoloģijā un daudzās citās jomās.
Tiem, kuri ir beiguši bakalauru programmas matemātikā, fizikā,
inženierzinībās un citās lietišķās specialitātēs, tiek piešķirts zinātņu
bakalaura vai mākslas bakalaura grāds. Dažu
bakalaura grādu nosaukumi var atbilst koncentrācijas jomai – piemēram,
biznesa vadības bakalaurs, arhitektūras bakalaurs, izglītības bakalaurs
vai māszinību bakalaurs. Kas attiecas
uz bakalaura grādu sadalījumu pa koncentrācijas sfēru, tad neapšaubāms
līderis šeit ir uzņēmējdarbība un bizness. Beidzēji ar dabaszinātņu
koncentrāciju veido apmēram ceturto daļu no to kopējā skaita.
Bez
bakalaura grāda pēcdiploma pakāpē var tikt piešķirta papildu
kvalifikācija sertifikātu un diplomu veidā, kas apliecina, ka students
ir apguvis kaut kādas papildu iemaņas un zināšanas (piemēram, iemaņas
darbā ar noteiktām datorprogrammām vai svešvalodu). Dažos
gadījumos tamlīdzīgu dokumentu saņemšana ir obligāts pielaides
nosacījums pie noteiktiem profesionālās darbības veidiem. Piemēram,
lielākajā daļā štatu, lai strādātu vidusskolā, ir jāsaņem skolotāja
diploms. Šādi sertifikāti tiek dēvēti par pēcbakalaura sertifikātiem.
Pārejas
no gradācijas pakāpes uz pakāpi pamats ir mācību kursu komplekts, bet
nevis apmācības gadu skaits. Bakalaurs nav 4 apmācības gadi, bet
standarta mācību kursu skaits. Mācību priekšmetam ir četri raksturojumi –
ilgums, sarežģītības pakāpe, specializācija un studenta apguves
līmenis. Ilguma mērvienība ir
kredītstunda. Tā nozīmē 3 studenta darba stundas nedēļā katru nedēļu
semestrī. Tā kā semestris sastāv no 16 nedēļām, tad kredītstunda nozīmē
48 darba stundas semestrī. Šis darbs ietver lekcijas, darbu
laboratorijās un mājas uzdevumu izpildi (patstāvīgais darbs). Ir
noteiktas minimāli 12 un maksimāli 19 kredītstundas slodzes semestrī
(dažās augstskolās 18). Vienam
semestrim domāts kurss, kas paredz divas auditorijas nodarbības pa 50
minūtēm nedēļā, būs ekvivalents apmēram 3-4 kredītstundām. Pie tam
patstāvīgā darba laiks tiek noteikts, vadoties pēc aprēķina 2 stundas uz
vienu auditorijas nodarbību stundu. Studenta
statusu nosaka nevis apmācības gads (kurss), bet savākto kredītstundu
skaits, un, pierakstoties uz lielāku mācību kursu skaitu, apmācību var
pabeigt ātrāk. Daļu kursu var noklausīties iepriekšējā apmācības līmenī
un pārieskaitīt bakalaurāta līmenī.
Noteiktā
mācību stundu skaita savākšana ir viena no galvenajām prasībām, lai
saņemtu grādu. Tipiska bakalaura programma tiek vērtēta 140 kredītpunktu
apmērā, bet maģistra programma — 48 kredītpunktu apmērā. Pēc
aizņemtības pakāpes semestrī studenti var izvēlēties pilnu laiku vai
daļu laika, parasti pusi laika. Pilna aizņemtība semestrī nenozīmē
personīgu klātbūtni, tālmācības formas gadījumā pietiek savlaicīgi
izpildīt visus uzdevumus. Tā tiek nolīdzinātas atšķirības starp
klātienes un neklātienes apmācības formām. Kursu
iedalījumu vispārīgajos un speciālajos pavada to iedalījums profesijas
kodolu veidojošajos kursos un izvēles kursos. Pirmie ir obligāti, otros
students izvēlas, ņemot vērā viņa personīgās specializācijas nianses,
bet to izvēle un daļa nav lielas attiecībā pret obligātajiem kodola
kursiem. Apmācības sekmīgums ir
atkarīgs no pasniegšanas metodikām un papildu stimuliem darbam saskaņā
ar kursu, pie kuriem pieder galīgā vērtējuma priekšmets. Atzīmes par
mācību kursu burtu gradācija ir sasaistīta ar vidējās pēc noklausīto
kursu summas skaitliskās uzkrātās balles gradāciju uz vienu
kredītstundu, bet nevis uz vienu kursu, jo mācību kursi ilguma ziņā
atšķiras. А – 4,0 teicami, В+ - 3,5 ļoti labi, В – 3,0 labi, С+ - 2,5
virs vidējā, С – 2,0 vidēji, D+ - 1,5 zemāk par vidējo, D – 1,0
minimāli, F – 0,0 nepietiekami.
Parasti atzīme bakalaurāta līmenī veidojas no gala eksāmena atzīmes, piedalīšanās diskusijā un vērtējuma par mājasdarbiem. Pasniegšanas
metodika ASV būtiski atšķiras ar uzsvaru uz studenta patstāvīgo darbu.
Patstāvīgais darbs tiek veikts, komunicējot ar pasniedzēju caur
universitātes vietni. Iestājoties augstākajā mācību iestādē, students
saņem vārdu un paroli un ved saraksti ar lektoru (ko dēvē par
instruktoru). Nodarbību kopumā ietilpst –
1. lektors nodod studentam ziņas par sevi, apmācības programmu, vērtēšanas kritērijus, nepieciešamo literatūru lasīšanai;
2. katru nedēļu sūta jautājumus un problēmsituācijas un saņem uz tām rakstisku studenta atbildi;
3. uzdod diskusijas tēmu, kurā piedalās 3-4 studenti, apmainoties ar izteikumiem;
4. students lasa uzdotos rakstus žurnālos un nosūta savas atsauksmes par tiem.
Lekcijās
parasti tiek izmantoti tehniskie līdzekļi, kas ļauj nodemonstrēt jauna
raksta tekstu laikrakstā, grafikus un tekstu, ieiet no auditorijas
Internetā un parādīt uz lielā ekrāna informāciju no vietnes. Tādējādi,
saskarsme ar studentu lielākā mērā notiek neklātienē nekā klātienē, kas
tuvina klātienes un neklātienes formu. Diplomdarbs
ir viens no izlaiduma kvalifikācijas darba veidiem. Tas ir patstāvīgs
radošs studentu darbs, kuri mācās saskaņā ar speciālistu sagatavošanās
programmām, ko viņi izpilda pēdējā, izlaiduma kursā. Diplomdarbu
izpilda studenti, kas mācās dabaszinātņu, humanitārajās, ekonomikas un
radošajās specialitātēs, un tā mērķis ir beidzēju speciālo teorētisko
zināšanu un praktisko iemaņu sistematizācija, apkopošana un pārbaude.
MAĢISTRA GRĀDS. Universitātes
izglītība pēc bakalaura grāda saņemšanas ASV skaitās pēcdiploma.
Maģistrs ir augstākā kvalifikācija, akadēmiskais grāds (dažās valstīs –
sākotnējais zinātniskais grāds), kuru students saņem pēc maģistrantūras
beigšanas. Maģistra diploms oficiāli apstiprina piešķirto akadēmisko
grādu. Apmācības ilgums ir no 1 līdz 3 gadiem, lai gan visizplatītākās ir divgadīgās programmas.
Pēcdiploma
līmeņa programmām ir raksturīgs ievērojami augstāks diversifikācijas
līmenis. Jau 1980. gadu beigās maģistra grāds tika piešķirts vairāk nekā
30 disciplīnās un vairāk nekā 630 specialitātēs. No 1983. līdz 1988.
gadam maģistra specialitāšu skaits gandrīz divkāršojās. Maģistra
specialitāšu skaits turpina pieaugt arī šodien (lai gan ne tik straujos
tempos). Maģistra programmu īpatnība ir
daudz mazāka atstarpe starp nominālajiem un reālajiem apmācības
termiņiem. Tas vispirms ir saistīts ar augstu studentu atsijāšanas
līmeni, uzņemot maģistru programmās, par ko liecina maģistrantūras un
bakalaurāta studentu skaita attiecība (kas kopš 1990. gada nav
pacēlusies augstāk par 18%). Programmu
daudzveidība apgrūtina to satura uzbūves kopējo principu izcelšanu.
Kopumā var teikt, ka šie principi ir visai pragmatiski. Skaitās, ka
maģistrantūra nodrošina padziļinātu profesionālu sagatavotību,
balstoties uz bakalaurātā iegūtajām zināšanām.
Apmēram
85% no visiem piešķiramajiem maģistra grādiem ir profesionāli, un tikai
aptuveni 15% tiek piešķirti brīvo mākslu (liberal arts) jomā.
Attiecīgi, ievērojama maģistru programmu daļa ir orientēta uz personām,
kurām ir noteikta darba pieredze un kuru mērķis ir turpmāka profesionāla
izaugsme.
Maģistru programmu modeļi sastāv no 4 galvenajiem komponentiem
1. ievada vai pamatkursi;
2. kursi, kas attiecas uz studenta izvēlētās koncentrācijas jomu;
3. izvēles vai summējošie kursi (capstones);
4. nobeiguma darba uzrakstīšana vai kvalifikācijas eksāmena nokārtošana.
Šo
elementu relatīvais svarīgums daudzējādā ziņā ir atkarīgs no
maģistrantūras veida. Var izcelt trīs galvenos veidus atkarībā no
programmas mērķa - akadēmiskie, profesionālie un praktiskie. Akadēmiskās
maģistru programmas parasti piedāvā patstāvīga pētījuma veikšanu,
toties profesionālās un praktiskās var noslēgties ar kvalifikācijas
eksāmenu bez disertācijas uzrakstīšanas. Bez tam profesionālajās un
praktiskajās programmās parasti ir augstākas prasības pret ražošanas
prakses iziešanu.
Kā
visraksturīgākais profesionālo maģistra programmu piemērs ir minamas
speciālistu sagatavošanas programmas medicīnas, pedagoģijas un citu
darbības sfēru jurisprudences jomās. Šādas profesionālas apmācības
rezultātā saņemtais grāds saucas nevis par maģistra, bet par „pirmo
profesionālo” grādu. Maģistra pakāpē
var tikt piešķirtas arī starpposmu kvalifikācijas, kas netiek
pielīdzinātas grādam. Vienīgais izņēmums no šī noteikuma ir speciālista
kvalifikācija izglītības jomā (education specialist), kuras statuss ir
līdzvērtīgs maģistra grādam. Maģistra
grādu nosaukumu nomenklatūra ir ievērojami plašāka nekā bakalauriem. To
sekmē to augstais diversifikācijas līmenis, nacionālo standartu un
noteikumu neesamība attiecīgajā jomā un daudz vājāka kontrole no
sertificējošo organizāciju puses. Pie visizplatītākajiem nosaukumiem
pieder – Arhitektūras maģistrs, Mākslas maģistrs, Mākslas maģistrs
pasniegšanas jomā, Biznesa administrēšanas maģistrs, Izglītības
maģistrs, Mūzikas maģistrs, Sabiedrības veselības maģistrs u.c.
DOKTORA GRĀDS. Doktora
grāds ir augstākais zinātniskais grāds. ASV (kā arī visā pasaulē)
doktora disertācijas uzrakstīšana ir nepieciešams nosacījums doktora
grāda saņemšanai. Pastāv trīs galvenie doktora grāda paveidi – akadēmiskais doktora grāds, profesionālais doktora grāds un goda doktora grāds. Par
īpašiem nopelniem zinātnes laukā vai ievērojamu ieguldījumu
universitātes vai sabiedrības attīstībā daudzas augstākās izglītības
iestādes piešķir arī „goda doktora grādus” (honorary doctorates).
Akadēmisko
doktora grādu piešķir reflektantiem, kuri ir veikuši zinātniskus
pētījumus un iesnieguši savu darbu publicēšanai derīgā veidā (pat ja tas
īstenībā netika publicēts). Pamatnosacījums ir tas, ka šo pētījumu
rezultātam ir jādod kaut vai pieticīgs ieguldījums cilvēces zināšanu
krātuvē. Galīgais lēmums tiek pieņemts,
pamatojoties uz doktora disertācijas (doctoral thesis vai dissertation)
iesniegšanu un aizstāvēšanu, lai gan dažos gadījumos tā var tikt
aizstāta ar loģiski saistītu publicētu darbu izlasi. Starp
daudziem citiem virzieniem, kas minēti zemāk, akadēmiskais doktora
grāds visbiežāk tiek piešķirts filozofijas jomā (Ph.D. - Philosophiс
Doctor vai Doctor of Philosophy). Ph.D. grāds ir vispāratzīta
kvalifikācija tiem, kuri veido karjeru. Minimālā apmācības perioda
ilgums pirms akadēmiskā doktora grāda saņemšanas ir atkarīgs no daudziem
iemesliem.
ASV
programma, kas ved pie Ph.D grāda saņemšanas, ir paredzēta maģistriem,
lai gan šodien tajā stājas aizvien vairāk studentu, kuri ir saņēmuši
pirmās pakāpes diplomus un vēlas turpināt savu apmācību. Studentiem,
kuri apgūst dabaszinātnes, parasti vajag mazāk laika disertācijas
uzrakstīšanai nekā studentiem humanitārajā laukā. Profesionālais
doktora grāds tiek piešķirts tajos gadījumos, kad lielākā daļa
reflektantu nodarbojas ne tik daudz ar fundamentāliem pētījumiem, cik
tieši ar savu profesionālo darbību (piemēram, jurisprudenci, medicīnu,
mūziku vai garīdzniecību).
ASV
pirmie profesionālie diplomi daudzās jomās tiek dēvēti par „doktora”
diplomiem un ir pazīstami ar nosaukumu „profesionālie doktora grādi”
(professional doctorates). Šādu jomu skaitā ietilpst audioloģija,
hiroprakse, stomatoloģija, tiesības, medicīna, darba terapija,
optometrija, osteopātija, farmācija, fizioterapija, kāju pēdu saslimšanu
diagnostika un ārstēšana, psiholoģija, veterinārija u.c. Speciālisti
šajās jomās ir tieši pirmo profesionālo diplomu, bet nevis
pēcaugstskolas izglītības grādu īpašnieki, tāpēc viņu profesionālā
kvalifikācija nav filozofijas doktora grāda analogs. Piemēram,
profesionālā programma, kura ved pie doktora grāda iegūšanas (tiesību
un medicīnas jomā), parasti neparedz disertācijas uzrakstīšanu un
aizstāvēšanu, kamēr zinātņu doktora vai maģistra grāda reflektantiem šim
darba veidam ir sevišķi svarīga nozīme. Dažas
programmas, kas ved pie maģistra grāda saņemšanas, sava ilguma ziņā
atbilst programmām profesionālajam doktora grādam citās jomās, tāpēc
šajā gadījumā nosaukuma izvēle šķiet pietiekami nejauša.
Jāatzīmē,
ka pirmos profesionālos grādus augšminētajās jomās dēvēt par „doktora”
grādiem, ir pieņemts tikai Amerikā. Parasti „ekvivalents” šim grādam
lielākajā daļā valstu ir bakalaura vai maģistra grāds (piemēram,
medicīnas vai ķirurģijas bakalaurs (Bachelor of Medicine and Surgery)
vai tiesību bakalaurs (Bachelor of Law). Agrākajos
laikos ASV akadēmiskā doktora grāda īpašnieks sevi dēvēja par doktoru
tikai atrodoties starp kolēģiem – pētniekiem zinātniskā sabiedrībā vai
norādot savu publicēto darbu autorību. Pašlaik šis grāds aizvien biežāk
tiek lietots darba vidē, un šī tendence attīstās lielākajā daļā
kontinentu.
ASV
lielākā daļa cilvēku, kuri tiecas iegūt doktora grādu psiholoģijā vai
ar to saistītās zinātnēs (piem., filozofijas, psiholoģijas, pedagoģijas,
soc. darba dr. grāds), pierakstās uz atbilstošām programmām valsts vai
privātajās universitātēs, kur psiholoģija ir viena no specializācijām.
Tomēr daudzi studenti dod priekšroku tradicionālajām doktora grāda
iegūšanas programmām, nevis alternatīvajām. Amerikas izglītības sistēma
aicina dažādu programmu izveidotājus izrādīt „savstarpēju iecietību”,
bet nevis radīt „vienīgo, ideālo modeli, kurš visām mācību iestādēm ir
jāpieņem savā arsenālā”.
Dažas
programmas ir alternatīvas tajā nozīmē, ka tās nav apstiprinātas štata
līmenī, un tās nav akreditējusi reģionālā akreditācijas institūcija
(piemēram, Amerikas psiholoģijas asociācija). Dažas
programmas ir alternatīvas, autonomas un nav ietvertas akreditēto
universitāšu katedru un fakultāšu sastāvā un „turas savrup”. Dažreiz tās
ir akreditētas, dažkārt atzītas tikai štata vai reģionālajā līmenī. Dažas
mācību iestāžu grupas dēvē sevi par alternatīvām, jo neparedz apmācāmo
pastāvīgu uzturēšanos tajās. Reflektanti raksta kursa darbus mājās,
kontaktējoties tikai ar saviem zinātniskajiem vadītājiem pa tālruni, pa
parasto vai elektronisko pastu (kura lietotāji bieži pauž uzskatu, ka
mūsdienu datortehnoloģijas ievērojami samazina ēku un būvju izmantošanas
nepieciešamību).
Doktoranti
dažas reizes gadā apmeklē īstermiņa klātienes seminārus un var izpildīt
savus ģimenes un profesionālos pienākumus, paralēli strādājot pie
doktora disertācijas. Dažas no šīm mācību iestādēm piešķir klīniskās
prakses iespēju, citas atkal ir orientētas uz teorētisko un pētniecisko
darbību. Doktoru programmas var būt
alternatīvas to teorētiskās orientācijas plāksnē. Lielākajai daļai
doktora programmu psiholoģijā ir kognitīvi-biheivioristiska,
psihoanalītiski-psihodinamiska vai eklektiska orientācija. Citas ir
orientētas uz humānistisko, eksistenciāli- fenomenoloģisko,
transpersonālo vai kroskulturālo psiholoģiju. Ir arī tādas, kuras
pieprasa no reflektantiem aktīvu līdzdalību politiskajā un sociālajā
dzīvē, bet dažām ir reliģiska orientācija vai tās atspoguļo to
dibinātāju pasaules uzskatu. Dažiem
cilvēkiem doktora grāds nav līdzeklis profesionālai virzībai uz augšu,
bet viņu darba dzīves nobeiguma simbols. Šādi cilvēki bieži dod
priekšroku doktora disertācijas rakstīšanai neakreditētā mācību iestādē,
kuru nav nepieciešams pastāvīgi apmeklēt un kur pret mācību kursiem
tiek uzrādītas minimālas prasības.