Par neformālo izglītību

Starptautiskajā  vidē  neformālās  izglītības  jēdziens ienāca  20.gs.  60. - 70.  gados un par tās pamatlicējiem tiek uzskatīti amerikāņi F. Kūmbs   un M. Ahmeds (Coombs&Ahmed). Viņi akcentēja  nepieciešamību  pēc  prasmēm, kuras ļauj labāk integrēties dzīvē un definēja neformālās  un kompetenču (informālās) izglītības jēdzienus.

Neformālā  izglītība  ir "ārpus formālās izglītības organizēta, interesēm un pieprasījumam atbilstoša izglītojoša darbība." (LR Izglītības likums) Kompetenču izglītība ir  process, kad cilvēks apgūst kādu konkrētu prasmi ar mērķi pilnveidot savas esošās prasmes un/vai iegūt jaunas zināšanas. Neformālajā  izglītībā notiek elastīgā  vidē, to  raksturo  pieejamība,  iespēja ātri pielietot  apgūto un patērēt pēc iespējas mazāk  resursu. Tās saturs ir praktisks un vērsts uz reāliem rezultātiem. Neformālā  izglītība piedāvā  jaunas zināšanas, prasmes un attieksmes, kādas no cilvēka prasa sabiedrībā notiekošās pārmaiņas. Neformālās izglītības  mērķauditorija ir cilvēki,  kuri  dažādu  iemeslu  dēļ  nevar  vai  negrib iekļauties  formālajā izglītībā. Tā ir  iespēja  ikvienam  cilvēkam justies droši mūsdienu mainīgajā sabiedrībā.

Neformālo  izglītību  īsteno  gan  fiziskas, gan juridiskas  personas (tām obligāti nav jābūt mācību iestādēm). Svarīgākais arguments par labu neformālajai un kompetenču izglītībai ir darba kvalitātes un ikdienas prasmju uzlabošana ar mērķi saglabāt esošo vai atrast jaunu darbu. Šāda  izglītība ātrāk spēj reaģēt uz izmaiņām sabiedrībā un darba tirgū un var cilvēkiem piedāvāt tās zināšanas, kas ir nepieciešamas šeit un tagad. Kā citi svarīgi iemesli tiek minēta iespēja uzzināt kaut ko vairāk par konkrētu jautājumu, satikt jaunus cilvēkus vai mācīties sava prieka pēc. Cilvēka vērtību darba tirgū nosaka nevis tas kur un ko viņš ir mācījies, bet tas, ko viņš reāli prot un kā spēj savas prasmes pielietot un papildināt.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .