Neformālā izglītība
Starptautiskajā vidē neformālās izglītības jēdziens ienāca 20.gs. 60. - 70. gados un par tās pamatlicējiem tiek uzskatīti amerikāņi F. Kūmbs un M. Ahmeds (Coombs&Ahmed). Viņi akcentēja nepieciešamību pēc prasmēm, kuras ļauj labāk integrēties dzīvē un definēja neformālās un kompetenču (informālās) izglītības jēdzienus.
Neformālā izglītība ir "ārpus formālās izglītības organizēta, interesēm un pieprasījumam atbilstoša izglītojoša darbība." (LR Izglītības likums) Kompetenču izglītība ir process, kad cilvēks apgūst kādu konkrētu prasmi ar mērķi pilnveidot savas esošās prasmes un/vai iegūt jaunas zināšanas.
Neformālajā izglītībā notiek elastīgā vidē, to raksturo pieejamība, iespēja ātri pielietot apgūto un patērēt pēc iespējas mazāk resursu. Tās saturs ir praktisks un vērsts uz reāliem rezultātiem. Neformālā izglītība piedāvā jaunas zināšanas, prasmes un attieksmes, kādas no cilvēka prasa sabiedrībā notiekošās pārmaiņas. Neformālās izglītības mērķauditorija ir cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ nevar vai negrib iekļauties formālajā izglītībā. Tā ir iespēja ikvienam cilvēkam justies droši mūsdienu mainīgajā sabiedrībā. Neformālo izglītību īsteno gan fiziskas, gan juridiskas personas (tām obligāti nav jābūt mācību iestādēm).
Svarīgākais arguments par labu neformālajai un kompetenču izglītībai ir darba kvalitātes un ikdienas prasmju uzlabošana ar mērķi saglabāt esošo vai atrast jaunu darbu. Šāda izglītība ātrāk spēj reaģēt uz izmaiņām sabiedrībā un darba tirgū un var cilvēkiem piedāvāt tās zināšanas, kas ir nepieciešamas šeit un tagad. Kā citi svarīgi iemesli tiek minēta iespēja uzzināt kaut ko vairāk par konkrētu jautājumu, satikt jaunus cilvēkus vai mācīties sava prieka pēc. Cilvēka vērtību darba tirgū nosaka nevis tas kur un ko viņš ir mācījies, bet tas, ko viņš reāli prot un kā spēj savas prasmes pielietot un papildināt.
Par neformālo izglītību
Esam apkopojuši dažādu publisku un oficiālu informācijas avotu skaidrojumus par neformālo un kompetenču izglītību.
1. https://www.quora.com/What-is-informal-education
2. https://www.nsf.gov/div/index.jsp?div=DRL
3. https://www.euroeducation.net/articles/benefits-of-informal-education.htm
5. http://www.lbas.lv/upload/stuff/201004/soc_zin_marts_2010.pdf
6. http://infed.org/mobi/a-brief-history-of-informal-education/
7. http://www.oecd.org/education/skills-beyond-school/44600408.pdf
8. https://europa.eu/youth/eu/article/54/1732_lv
10. http://www.muzizglitiba.lv/pieauguso-izglitiba/15
11. https://visc.gov.lv/profizglitiba/dokumenti/metmat/06_neformala%20izglitiba.pdf
Vispārīgā datu aizsardzības regula
Personas dati ir jebkura informācija, kas tieši vai netieši attiecas uz identificētu vai identificējamu klientu vai citu fizisku personu, kuras dati tiek apstrādāti saskaņā ar šo privātuma politiku un piemērojamajiem tiesību aktiem. Privātuma politika tiek piemērota gadījumos, kad jūs izmantojat, esat izmantojis vai paudis nodomu vai interesi izmantot mūsu pakalpojumus, kad jūs esat netieši saistīts ar kādu pakalpojumu, kad attiecības ir nodibinātas vēl pirms mūsu šībrīža privātuma politikas stāšanās spēkā, ja jūs esat sniedzis un/vai mēs iegūstam jūsu personas datus.
Amerikas izglītības sistēma
Izglītības sistēma ASV cilvēkam dod iespēju mainīt profesionālo specializāciju apmācības procesā, pārvietoties starp mācību iestādēm, mainīt apmācības formas (mācīties klātienē un neklātienē, apvienot mācības ar darbu), nezaudējot sagatavotības kvalitāti, un paildzināt apmācības laikus. Apmācības ilgums gados ir aizstāts ar ilgumu kredītstundās. Pamats pārejai no pakāpes uz pakāpi ir mācību kursu komplekts, bet nevis apmācības gadu skaits. Studenta patstāvīgais darbs ASV līdzinās mūsu vidusskolas skolnieka darbam ar tā uzsvaru uz mājasdarbu izpildi.
ASV kredītu sistēmas pamatā ir laika, ko students izlietojis kursa apgūšanai, novērtējums. Šis novērtējums balstās uz tā saucamo mācību kursa moduļu koncepciju, kas paredz apmācības satura sadalījumu struktūrelementos (vai moduļos) un ievērojamu darba formu un metožu daudzveidību. Kurss skaitās ne tikai lekciju un semināru komplekts, bet arī laboratorijas nodarbības, patstāvīgie pētījumi un stažēšanās. Mācību slodzes struktūrā ietilpst darbs pie mājasdarbu izpildes, individuālo un grupu projektu realizācija un citi darbības veidi. Tādējādi galvenais uzsvars jēdzienā „kurss” tiek likts nevis uz studenta un pasniedzēja saskarsmes laiku auditorijā, bet uz dažādiem studenta gūtiem „akadēmiskās pieredzes” veidiem.
ASV ar terminu „augstākā izglītība” tiek saprasta visa formālā izglītība, kas tiek iegūta pēc vidusskolas beigšanas. Augstākās izglītības pakāpju sistēmā tiek izcelti pirmsdiploma un pēcdiploma cikli.
PIRMSDIPLOMA GRĀDS
Galvenie grādi, kas tiek piešķirti pirmsdiploma pakāpē, ir grādi Associate un bakalaurs (Bachelor), kas ir visbiežāk piešķiramais augstākās izglītības grāds ASV.
Bakalaura grādu piešķir pēc vispārīgi zinātniskās, profesionālās vai profesionāli tehniskās apmācības programmas, kas paredzēta diviem gadiem, sekmīgas pabeigšanas. Tomēr reālie termiņi var būt daudz lielāki, jo daudzi studenti savieno mācības un darbu un ietur pārtraukumus mācībās.
Satura ziņā apmācības programmas ir pietiekami daudzveidīgas, un tām var piemist vispārīgi akadēmisks vai specializēts raksturs. Vistipiskākie specializēto programmu piemēri ir māszinību, uzņēmējdarbības pamatu vai ražošanas un tehnisko specialitāšu apmācības programmas. Vispārīgi akadēmiskā profila programmas ietver gan vispārizglītojošos priekšmetus, gan arī priekšmetus, kas atbilst studenta izvēlētajai koncentrācijai.
Pēc vairākām pazīmēm Associate nevar pilnā mērā uzskatīt par atsevišķu izglītības grādu. Pirmkārt, Associate grāda saņemšana nedod tiesības pāriet uz augstākās izglītības pēcdiploma pakāpēm. Otrkārt, tas nav obligāts apmācības turpināšanas nosacījums pārejai uz bakalaura pakāpi. Daudzas universitātes pieļauj iespēju turpināt apmācību līdz prasību izpildei, kas saistītas ar grāda Associate saņemšanu. Tas ir īpaši raksturīgs vispārīgi zinātniskā profila programmu studentiem. Treškārt, praktiski visi, kas mācās saskaņā ar vispārīgi zinātniskajām programmām, ir orientēti uz apmācības turpināšanu ar mērķi iegūt bakalaura grādu. Tomēr Associate programmas ASV augstākās izglītības sistēmā izpilda vairākas svarīgas funkcijas. Vissvarīgākā starp tām ir pēctecības nodrošināšana starp vidusskolu un augstāko mācību iestādi. Augstais skolu programmu daudzveidības līmenis, ievērojamas izglītības kvalitātes atšķirības, nacionālo vispārizglītojošo standartu neesamība un vairāki citi faktori ved pie robiem, kas traucē sekmīgai apmācībai augstskolā. Associate programmu (un jo īpaši to vispārizglītojošā komponenta) uzdevums ir kompensēt sagatavotības trūkumu un izlīdzināt studentu iespējas. Ne mazāk nozīmīga Associate pakāpes funkcija ir ātra speciālistu sagatavošana ar profesionāli tehniskām iemaņām. Šajā ziņā tā atgādina vidējās speciālās un profesionāli tehniskās apmācības funkcijas Eiropas valstīs.
Var izcelt divus kopējus principus. Pirmkārt, lielākajā daļā bakalauru programmu ievērojamu vietu aizņem humanitārā un dabaszinātņu cikla vispārizglītojošie priekšmeti. Šādi priekšmeti veido tā dēvēto „paplašināto” apmācības komponentu (the breadth component). To saraksts tiek noteikts universitātes un koledžas līmenī, un īpatsvars ir pietiekami liels - no 40 līdz 60 procentiem no kopējās mācību slodzes atkarībā no koncentrācijas.
Otrkārt, tā ir pietiekami liela studenta izvēles brīvība, nosakot apgūstamo priekšmetu loku. Students visbiežāk var izvēlēties starp vairākiem obligātiem vispārizglītojošā cikla priekšmetiem, kā arī starp priekšmetiem, kuri veido daļu no viņa koncentrācijas. Daudzas augstskolas ļauj arī izvēlēties vairāk par vienu koncentrācijas jomu, no kurām viena ir galvenā (major), bet pārējās – papildu (minors).
Visizplatītākie bakalaura grādu veidi ir mākslas Bakalaura grādi, ko piešķir beidzējiem ar specializāciju humanitārajās disciplīnās, sociālajās zinātnēs, filozofijā, reliģijas zinībās, kulturoloģijā un daudzās citās jomās. Tiem, kuri ir beiguši bakalauru programmas matemātikā, fizikā, inženierzinībās un citās lietišķās specialitātēs, tiek piešķirts zinātņu bakalaura vai mākslas bakalaura grāds. Dažu bakalaura grādu nosaukumi var atbilst koncentrācijas jomai – piemēram, biznesa vadības bakalaurs, arhitektūras bakalaurs, izglītības bakalaurs vai māszinību bakalaurs. Kas attiecas uz bakalaura grādu sadalījumu pa koncentrācijas sfēru, tad neapšaubāms līderis šeit ir uzņēmējdarbība un bizness. Beidzēji ar dabaszinātņu koncentrāciju veido apmēram ceturto daļu no to kopējā skaita.
Bez bakalaura grāda pēcdiploma pakāpē var tikt piešķirta papildu kvalifikācija sertifikātu un diplomu veidā, kas apliecina, ka students ir apguvis kaut kādas papildu iemaņas un zināšanas (piemēram, iemaņas darbā ar noteiktām datorprogrammām vai svešvalodu). Dažos gadījumos tamlīdzīgu dokumentu saņemšana ir obligāts pielaides nosacījums pie noteiktiem profesionālās darbības veidiem. Piemēram, lielākajā daļā štatu, lai strādātu vidusskolā, ir jāsaņem skolotāja diploms. Šādi sertifikāti tiek dēvēti par pēcbakalaura sertifikātiem.
Pārejas no gradācijas pakāpes uz pakāpi pamats ir mācību kursu komplekts, bet nevis apmācības gadu skaits. Bakalaurs nav 4 apmācības gadi, bet standarta mācību kursu skaits. Mācību priekšmetam ir četri raksturojumi – ilgums, sarežģītības pakāpe, specializācija un studenta apguves līmenis. Ilguma mērvienība ir kredītstunda. Tā nozīmē 3 studenta darba stundas nedēļā katru nedēļu semestrī. Tā kā semestris sastāv no 16 nedēļām, tad kredītstunda nozīmē 48 darba stundas semestrī. Šis darbs ietver lekcijas, darbu laboratorijās un mājas uzdevumu izpildi (patstāvīgais darbs). Ir noteiktas minimāli 12 un maksimāli 19 kredītstundas slodzes semestrī (dažās augstskolās 18). Vienam semestrim domāts kurss, kas paredz divas auditorijas nodarbības pa 50 minūtēm nedēļā, būs ekvivalents apmēram 3-4 kredītstundām. Pie tam patstāvīgā darba laiks tiek noteikts, vadoties pēc aprēķina 2 stundas uz vienu auditorijas nodarbību stundu. Studenta statusu nosaka nevis apmācības gads (kurss), bet savākto kredītstundu skaits, un, pierakstoties uz lielāku mācību kursu skaitu, apmācību var pabeigt ātrāk. Daļu kursu var noklausīties iepriekšējā apmācības līmenī un pārieskaitīt bakalaurāta līmenī.
Noteiktā mācību stundu skaita savākšana ir viena no galvenajām prasībām, lai saņemtu grādu. Tipiska bakalaura programma tiek vērtēta 140 kredītpunktu apmērā, bet maģistra programma — 48 kredītpunktu apmērā. Pēc aizņemtības pakāpes semestrī studenti var izvēlēties pilnu laiku vai daļu laika, parasti pusi laika. Pilna aizņemtība semestrī nenozīmē personīgu klātbūtni, tālmācības formas gadījumā pietiek savlaicīgi izpildīt visus uzdevumus. Tā tiek nolīdzinātas atšķirības starp klātienes un neklātienes apmācības formām. Kursu iedalījumu vispārīgajos un speciālajos pavada to iedalījums profesijas kodolu veidojošajos kursos un izvēles kursos. Pirmie ir obligāti, otros students izvēlas, ņemot vērā viņa personīgās specializācijas nianses, bet to izvēle un daļa nav lielas attiecībā pret obligātajiem kodola kursiem. Apmācības sekmīgums ir atkarīgs no pasniegšanas metodikām un papildu stimuliem darbam saskaņā ar kursu, pie kuriem pieder galīgā vērtējuma priekšmets. Atzīmes par mācību kursu burtu gradācija ir sasaistīta ar vidējās pēc noklausīto kursu summas skaitliskās uzkrātās balles gradāciju uz vienu kredītstundu, bet nevis uz vienu kursu, jo mācību kursi ilguma ziņā atšķiras. А – 4,0 teicami, В+ - 3,5 ļoti labi, В – 3,0 labi, С+ - 2,5 virs vidējā, С – 2,0 vidēji, D+ - 1,5 zemāk par vidējo, D – 1,0 minimāli, F – 0,0 nepietiekami.
Parasti atzīme bakalaurāta līmenī veidojas no gala eksāmena atzīmes, piedalīšanās diskusijā un vērtējuma par mājasdarbiem. Pasniegšanas metodika ASV būtiski atšķiras ar uzsvaru uz studenta patstāvīgo darbu. Patstāvīgais darbs tiek veikts, komunicējot ar pasniedzēju caur universitātes vietni. Iestājoties augstākajā mācību iestādē, students saņem vārdu un paroli un ved saraksti ar lektoru (ko dēvē par instruktoru). Nodarbību kopumā ietilpst –
1. lektors nodod studentam ziņas par sevi, apmācības programmu, vērtēšanas kritērijus, nepieciešamo literatūru lasīšanai;
2. katru nedēļu sūta jautājumus un problēmsituācijas un saņem uz tām rakstisku studenta atbildi;
3. uzdod diskusijas tēmu, kurā piedalās 3-4 studenti, apmainoties ar izteikumiem;
4. students lasa uzdotos rakstus žurnālos un nosūta savas atsauksmes par tiem.
Lekcijās parasti tiek izmantoti tehniskie līdzekļi, kas ļauj nodemonstrēt jauna raksta tekstu laikrakstā, grafikus un tekstu, ieiet no auditorijas Internetā un parādīt uz lielā ekrāna informāciju no vietnes. Tādējādi, saskarsme ar studentu lielākā mērā notiek neklātienē nekā klātienē, kas tuvina klātienes un neklātienes formu.
Diplomdarbs ir viens no izlaiduma kvalifikācijas darba veidiem. Tas ir patstāvīgs radošs studentu darbs, kuri mācās saskaņā ar speciālistu sagatavošanās programmām, ko viņi izpilda pēdējā, izlaiduma kursā. Diplomdarbu izpilda studenti, kas mācās dabaszinātņu, humanitārajās, ekonomikas un radošajās specialitātēs, un tā mērķis ir beidzēju speciālo teorētisko zināšanu un praktisko iemaņu sistematizācija, apkopošana un pārbaude.
MAĢISTRA GRĀDS
Universitātes izglītība pēc bakalaura grāda saņemšanas ASV skaitās pēcdiploma. Maģistrs ir augstākā kvalifikācija, akadēmiskais grāds (dažās valstīs – sākotnējais zinātniskais grāds), kuru students saņem pēc maģistrantūras beigšanas. Maģistra diploms oficiāli apstiprina piešķirto akadēmisko grādu.
Apmācības ilgums ir no 1 līdz 3 gadiem, lai gan visizplatītākās ir divgadīgās programmas.
Pēcdiploma līmeņa programmām ir raksturīgs ievērojami augstāks diversifikācijas līmenis. Jau 1980. gadu beigās maģistra grāds tika piešķirts vairāk nekā 30 disciplīnās un vairāk nekā 630 specialitātēs. No 1983. līdz 1988. gadam maģistra specialitāšu skaits gandrīz divkāršojās. Maģistra specialitāšu skaits turpina pieaugt arī šodien (lai gan ne tik straujos tempos). Maģistra programmu īpatnība ir daudz mazāka atstarpe starp nominālajiem un reālajiem apmācības termiņiem. Tas vispirms ir saistīts ar augstu studentu atsijāšanas līmeni, uzņemot maģistru programmās, par ko liecina maģistrantūras un bakalaurāta studentu skaita attiecība (kas kopš 1990. gada nav pacēlusies augstāk par 18%). Programmu daudzveidība apgrūtina to satura uzbūves kopējo principu izcelšanu. Kopumā var teikt, ka šie principi ir visai pragmatiski. Skaitās, ka maģistrantūra nodrošina padziļinātu profesionālu sagatavotību, balstoties uz bakalaurātā iegūtajām zināšanām.
Apmēram 85% no visiem piešķiramajiem maģistra grādiem ir profesionāli, un tikai aptuveni 15% tiek piešķirti brīvo mākslu (liberal arts) jomā. Attiecīgi, ievērojama maģistru programmu daļa ir orientēta uz personām, kurām ir noteikta darba pieredze un kuru mērķis ir turpmāka profesionāla izaugsme.
Maģistru programmu modeļi sastāv no 4 galvenajiem komponentiem
1. ievada vai pamatkursi;
2. kursi, kas attiecas uz studenta izvēlētās koncentrācijas jomu;
3. izvēles vai summējošie kursi (capstones);
4. nobeiguma darba uzrakstīšana vai kvalifikācijas eksāmena nokārtošana.
Šo elementu relatīvais svarīgums daudzējādā ziņā ir atkarīgs no maģistrantūras veida. Var izcelt trīs galvenos veidus atkarībā no programmas mērķa - akadēmiskie, profesionālie un praktiskie. Akadēmiskās maģistru programmas parasti piedāvā patstāvīga pētījuma veikšanu, toties profesionālās un praktiskās var noslēgties ar kvalifikācijas eksāmenu bez disertācijas uzrakstīšanas. Bez tam profesionālajās un praktiskajās programmās parasti ir augstākas prasības pret ražošanas prakses iziešanu.
Kā visraksturīgākais profesionālo maģistra programmu piemērs ir minamas speciālistu sagatavošanas programmas medicīnas, pedagoģijas un citu darbības sfēru jurisprudences jomās. Šādas profesionālas apmācības rezultātā saņemtais grāds saucas nevis par maģistra, bet par „pirmo profesionālo” grādu. Maģistra pakāpē var tikt piešķirtas arī starpposmu kvalifikācijas, kas netiek pielīdzinātas grādam. Vienīgais izņēmums no šī noteikuma ir speciālista kvalifikācija izglītības jomā (education specialist), kuras statuss ir līdzvērtīgs maģistra grādam.
Maģistra grādu nosaukumu nomenklatūra ir ievērojami plašāka nekā bakalauriem. To sekmē to augstais diversifikācijas līmenis, nacionālo standartu un noteikumu neesamība attiecīgajā jomā un daudz vājāka kontrole no sertificējošo organizāciju puses. Pie visizplatītākajiem nosaukumiem pieder – Arhitektūras maģistrs, Mākslas maģistrs, Mākslas maģistrs pasniegšanas jomā, Biznesa administrēšanas maģistrs, Izglītības maģistrs, Mūzikas maģistrs, Sabiedrības veselības maģistrs u.c.
DOKTORA GRĀDS
Doktora grāds ir augstākais zinātniskais grāds. ASV (kā arī visā pasaulē) doktora disertācijas uzrakstīšana ir nepieciešams nosacījums doktora grāda saņemšanai. Pastāv trīs galvenie doktora grāda paveidi – akadēmiskais doktora grāds, profesionālais doktora grāds un goda doktora grāds. Par īpašiem nopelniem zinātnes laukā vai ievērojamu ieguldījumu universitātes vai sabiedrības attīstībā daudzas augstākās izglītības iestādes piešķir arī „goda doktora grādus” (honorary doctorates).
Akadēmisko doktora grādu piešķir reflektantiem, kuri ir veikuši zinātniskus pētījumus un iesnieguši savu darbu publicēšanai derīgā veidā (pat ja tas īstenībā netika publicēts). Pamatnosacījums ir tas, ka šo pētījumu rezultātam ir jādod kaut vai pieticīgs ieguldījums cilvēces zināšanu krātuvē. Galīgais lēmums tiek pieņemts, pamatojoties uz doktora disertācijas (doctoral thesis vai dissertation) iesniegšanu un aizstāvēšanu, lai gan dažos gadījumos tā var tikt aizstāta ar loģiski saistītu publicētu darbu izlasi.
Starp daudziem citiem virzieniem, kas minēti zemāk, akadēmiskais doktora grāds visbiežāk tiek piešķirts filozofijas jomā (Ph.D. - Philosophiс Doctor vai Doctor of Philosophy). Ph.D. grāds ir vispāratzīta kvalifikācija tiem, kuri veido karjeru. Minimālā apmācības perioda ilgums pirms akadēmiskā doktora grāda saņemšanas ir atkarīgs no daudziem iemesliem.
ASV programma, kas ved pie Ph.D grāda saņemšanas, ir paredzēta maģistriem, lai gan šodien tajā stājas aizvien vairāk studentu, kuri ir saņēmuši pirmās pakāpes diplomus un vēlas turpināt savu apmācību. Studentiem, kuri apgūst dabaszinātnes, parasti vajag mazāk laika disertācijas uzrakstīšanai nekā studentiem humanitārajā laukā. Profesionālais doktora grāds tiek piešķirts tajos gadījumos, kad lielākā daļa reflektantu nodarbojas ne tik daudz ar fundamentāliem pētījumiem, cik tieši ar savu profesionālo darbību (piemēram, jurisprudenci, medicīnu, mūziku vai garīdzniecību).
ASV pirmie profesionālie diplomi daudzās jomās tiek dēvēti par „doktora” diplomiem un ir pazīstami ar nosaukumu „profesionālie doktora grādi” (professional doctorates). Šādu jomu skaitā ietilpst audioloģija, hiroprakse, stomatoloģija, tiesības, medicīna, darba terapija, optometrija, osteopātija, farmācija, fizioterapija, kāju pēdu saslimšanu diagnostika un ārstēšana, psiholoģija, veterinārija u.c. Speciālisti šajās jomās ir tieši pirmo profesionālo diplomu, bet nevis pēcaugstskolas izglītības grādu īpašnieki, tāpēc viņu profesionālā kvalifikācija nav filozofijas doktora grāda analogs. Piemēram, profesionālā programma, kura ved pie doktora grāda iegūšanas (tiesību un medicīnas jomā), parasti neparedz disertācijas uzrakstīšanu un aizstāvēšanu, kamēr zinātņu doktora vai maģistra grāda reflektantiem šim darba veidam ir sevišķi svarīga nozīme. Dažas programmas, kas ved pie maģistra grāda saņemšanas, sava ilguma ziņā atbilst programmām profesionālajam doktora grādam citās jomās, tāpēc šajā gadījumā nosaukuma izvēle šķiet pietiekami nejauša.
Jāatzīmē, ka pirmos profesionālos grādus augšminētajās jomās dēvēt par „doktora” grādiem, ir pieņemts tikai Amerikā. Parasti „ekvivalents” šim grādam lielākajā daļā valstu ir bakalaura vai maģistra grāds (piemēram, medicīnas vai ķirurģijas bakalaurs (Bachelor of Medicine and Surgery) vai tiesību bakalaurs (Bachelor of Law). Agrākajos laikos ASV akadēmiskā doktora grāda īpašnieks sevi dēvēja par doktoru tikai atrodoties starp kolēģiem – pētniekiem zinātniskā sabiedrībā vai norādot savu publicēto darbu autorību. Pašlaik šis grāds aizvien biežāk tiek lietots darba vidē, un šī tendence attīstās lielākajā daļā kontinentu.
ASV lielākā daļa cilvēku, kuri tiecas iegūt doktora grādu psiholoģijā vai ar to saistītās zinātnēs (piem., filozofijas, psiholoģijas, pedagoģijas, soc. darba dr. grāds), pierakstās uz atbilstošām programmām valsts vai privātajās universitātēs, kur psiholoģija ir viena no specializācijām. Tomēr daudzi studenti dod priekšroku tradicionālajām doktora grāda iegūšanas programmām, nevis alternatīvajām. Amerikas izglītības sistēma aicina dažādu programmu izveidotājus izrādīt „savstarpēju iecietību”, bet nevis radīt „vienīgo, ideālo modeli, kurš visām mācību iestādēm ir jāpieņem savā arsenālā”.
Dažas programmas ir alternatīvas tajā nozīmē, ka tās nav apstiprinātas štata līmenī, un tās nav akreditējusi reģionālā akreditācijas institūcija (piemēram, Amerikas psiholoģijas asociācija). Dažas programmas ir alternatīvas, autonomas un nav ietvertas akreditēto universitāšu katedru un fakultāšu sastāvā un „turas savrup”. Dažreiz tās ir akreditētas, dažkārt atzītas tikai štata vai reģionālajā līmenī. Dažas mācību iestāžu grupas dēvē sevi par alternatīvām, jo neparedz apmācāmo pastāvīgu uzturēšanos tajās. Reflektanti raksta kursa darbus mājās, kontaktējoties tikai ar saviem zinātniskajiem vadītājiem pa tālruni, pa parasto vai elektronisko pastu (kura lietotāji bieži pauž uzskatu, ka mūsdienu datortehnoloģijas ievērojami samazina ēku un būvju izmantošanas nepieciešamību).
Doktoranti dažas reizes gadā apmeklē īstermiņa klātienes seminārus un var izpildīt savus ģimenes un profesionālos pienākumus, paralēli strādājot pie doktora disertācijas. Dažas no šīm mācību iestādēm piešķir klīniskās prakses iespēju, citas atkal ir orientētas uz teorētisko un pētniecisko darbību. Doktoru programmas var būt alternatīvas to teorētiskās orientācijas plāksnē. Lielākajai daļai doktora programmu psiholoģijā ir kognitīvi-biheivioristiska, psihoanalītiski-psihodinamiska vai eklektiska orientācija. Citas ir orientētas uz humānistisko, eksistenciāli- fenomenoloģisko, transpersonālo vai kroskulturālo psiholoģiju. Ir arī tādas, kuras pieprasa no reflektantiem aktīvu līdzdalību politiskajā un sociālajā dzīvē, bet dažām ir reliģiska orientācija vai tās atspoguļo to dibinātāju pasaules uzskatu.
Dažiem cilvēkiem doktora grāds nav līdzeklis profesionālai virzībai uz augšu, bet viņu darba dzīves nobeiguma simbols. Šādi cilvēki bieži dod priekšroku doktora disertācijas rakstīšanai neakreditētā mācību iestādē, kuru nav nepieciešams pastāvīgi apmeklēt un kur pret mācību kursiem tiek uzrādītas minimālas prasības.